Dzirkstele.lv ARHĪVS

Madonas novads: Ar baudu noaust savu brunci!

Pārsla Konrāde

2020. gada 13. septembris 06:50

501
Madonas novads: Ar baudu noaust savu brunci!

“Šī ir mana svētnīca,” saka Madonas novada Sarkaņu pagasta amatniece Līga Kuba, kad ieejam klētiņā, kur izveidota aušanas darbnīca.
Viņa visu mūžu strādājusi ar bērniem – gan par muzikālo audzinātāju, gan mācījusi visas iespējamās dejas, līdz pienāca brīdis, kad viņa uzzināja, cik maza ir pensija par vairāk nekā 40 nostrādātiem gadiem. “Tas man bija tāds trieciens, ka es sapratu - nevienu dienu vairs nestrādāšu!” viņa saka.

Nav bijusi doma par aušanu
Agrāk viņai nav pat bijusi doma, ka nodarbosies ar aušanu. “Pirmās bija jostas. No 26 meitenēm, kas  mācījās kursos bibliotēkā, esmu vienīgā, kas to dara. Man ļoti patīk krāsas, košas krāsas. Amatu skolas audēja ar varu mani iestūma stellēs, kad mazmeitiņa gāja pie viņas aust. Un tā nu tik tālu esmu tikusi ar pamēģināšanu,” smejas audēja.
“Agrāk vīrietis katrā mājā varēja uztaisīt stelles, bet mūsdienu vīrieši nevar. Vīram tas aizķērās, tagad man ir divas stelles. Palūdzu bērniņam, kas pie manis kādreiz mācījās, lai uzraksta projektu, un tapa klētiņa. Nevienā grāmatā nav perfektu parametru, kā stelles jātaisa, jo stelles taisa katram augumam. Man liela cilvēka stellēs, tādās, kā es biju nopirkusi, ir ļoti grūti strādāt, sēdēšana ir grūta. Katras stelles ir individuālas. Vīrs pats iesēdās stellēs un sāka aust, lai viņš visu to saprastu. Un vēl viņš nopirka stelles ar perfokarti. Te tās nevar ielikt - griestu augstums ir par mazu, tāpēc viņš taisa bēniņus. Un tā tas viss ir aizgājis vienkārši pats par sevi. Es baudu laiku, es daru, kad es gribu un ko es gribu. Es meklēju to, kas man patīk, un to arī daru un baudu. Man nav katru dienu viens un tas pats jāauž, jo es varu pārsēsties citās stellēs un darīt to, kas man tajā dienā patīk. To es novēlētu katrai sievietei - lai laiks pieder mums un mēs varētu darīt to, kas mums patīk! Ja mēs esam laimīgas, arī apkārtējie ap mums ir laimīgi,” saka L.Kuba un piebilsta, ka viņai baudījums ir nevis tas gatavais produkts, bet pats process.

Divu vienādu tērpu nav
Viņa auž visu, kas ienāk prātā. Auž arī tautastērpus, bet ne pēc grāmatas. “Mani ļoti nomāc teiciens – tev nav pareizs tautas tērps. Nu kā var pateikt, ka tas nav pareizs? Vai tolaik kāda sieviete gribēja staigāt vienādos brunčos? Vai patiešām viņi ir tik seni, ka var pateikt, kā tolaik bija?” viņa retoriski vaicā.
Viņa piekrīt teiktajam, ka muzejos jau stāv tas, kas stāvēja skapī un ko nelietoja, kas nebija tas skaistākais, labākais vai piemērotākais, bet mēs tagad to pieņemam kā vienīgo pareizo. “Ir mūsu - latviešu krāsas. Piemēram, igauņu gaiši zilais tonis atšķiras no latviešu gaiši zilā un neuzrunā mūs, lai gan arī ir gaiši zils. Mums ir savi toņi, kas mums der. Un tā es strādāju. Es nekad neko nezīmēju, nepierakstu, neskaitu. Pārējo visu daru uz izjūtu, kāda man tajā brīdī ir. Piemēram, man nav divu vienādu jostu, lai gan aužu tās kādus piecus gadus. Tā savā ziņā ir meditācija – krāsas, darbs. Kad tu sēdi stellēs, prāts ir atslēgs, viss ir šeit un tagad. Ne velti man te pulkstenis neiet, jo šeit laiks apstājas,” uzsver L.Kuba. 
Katrs darbs viņai ir vienā eksemplārā, jo nepatīk ilgstoši darīt vienu un to pašu. Stelles viņai ir iemācījušas pacietību. “Tagad es ar baudu tos tūkstoš diegus velku iekšā nītīs, pēc tam šķietā. Es nejūtu vairs stresu. Un tā ir fantastiska sajūta!” saka audēja.
Ir visādi tautastērpi, arī tautastērps modernā variantā mūsdienu jaunam cilvēkam, jo arī viņam Jāņos gribas to uzvilkt. Kaut gan, kā uzsver audēja, nav jau tikai Jāņi. Ir apģērbi bērniem. Piemēram, regulējot lencītes, ar tautisko bruncīti var iztikt no 5 līdz 15 gadu vecumam. “Galvenais ir bērnam iemācīt, ka tā ir tā mūsu piederība. Ne velti mēs piedzimstam Latvijā. Ja tev nav tautības, ja tev nav dzimtenes, tad kas tad tu esi? Iebraucējs nekur nebūs savējais,” saka L.Kuba.
Vēl viņa piedāvā cilvēkiem braukt aust. Kādreiz rodas doma, ka gribētu noaust sev brunci, bet vienam bruncim jau stelles nepirksi. “Ar dziju ir tāpat. Bruncim vajag apmēram kilogramu dzijas. Bet, lai sapirktu, pieņemsim, septiņas  krāsas, tu nekad nevari nopirkt tik maz, cik tev vajag,” skaidro audēja.