Ogres novads: Latvieši vienmēr ir muzicējuši

2020. gada 24. oktobris 07:25

373

Ogres novads: Latvieši vienmēr ir muzicējuši

Ogres novada Krapes pagastā var aplūkot interesantu tradicionālo mūzikas instrumentu ekspozīciju, kas izveidota biedrības “Skaņumāja” telpās pirms vairāk nekā 140 gadiem celtajā bijušās muižas pārvaldnieka mājā. Kolekcija atspoguļo pēdējos 100-150 gados notikušās izmaiņas muzicēšanas tradīcijās, reģionālās atšķirības un šobrīd paveikto seno instrumentu spēles prasmju saglabāšanā un atjaunošanā.
Parasti cilvēki nāk uz muzeju apskatīt ekspozīciju, bet šoreiz mēs noklausāmies arī nelielu koncertu. Tajā mēs dzirdam, kā skan kolekcijā izvietotie mūzikas instrumenti. “Tie ir mūzikas instrumenti, ko pēdējo 100 gadu laikā tautas muzikanti Latvijā ir spēlējuši. Turklāt daudzi no šiem instrumentiem ir tepat Latvijā latviešu meistaru arī darināti. Tie parāda to lielo daudzveidību, kas cilvēkiem tajā laikā ir liecies interesanti, dažus no šiem instrumentiem latviešu meistari pārveidojuši pēc savas garšas un ieskatiem. Citi varbūt šeit ir pakavējušies īsu brīdi un tā īsti modē nemaz nav ienākuši,” stāsta Ilmārs Pumpurs.
Uzzinām daudz interesantu faktu. Piemēram, daudziem šķiet, ka Latvijā populārākais instruments ir bijusi kokle, taču izrādās, ka tā nav. Jau 17.gs Latvijā ienākusi vijole un pamazām ieņēmusi savu vietu. Pirms simts gadiem katrā ciemā lauku sētā bija viens vai vairāki vijoles spēlētāji. Latviešu meistari arī paši sāka izgatavot vijoles. Cimbole Latvijā ienākusi 18.gs. beigās un 19.gs pirmajā pusē spēlēta visā Latvijas teritorijā. Latvieši biežāk spēlējuši grupās, kapelās jeb ansambļos. Cimbole visilgāk saglabājusies Latgalē.
“Protams, mēs nekur nevaram izvairīties no koklēm. Dzīvojam kokļu mūzikas reģionā. Spēlēta gan Latvijas teritorijā, gan Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Karēlijā, Krievijas ziemeļos. Un katra no šīm tautām uzskata, ka tas ir viņu īstais, pareizais, nacionālais instruments. Tieši tas ir arī licis cilvēkiem censties šo instrumentu saglabāt. Ar koklēšanu 20.gs. sākumā bija švaki, jo veco spēlētāju nebija daudz. Tikai 20.gs. vidū sākās kokles atdzimšana. Tad sāka izgatavot arī mazliet atšķirīgus instrumentus no tiem, kas bija muzeju krājumos. Būtībā mēs pat līdz mūsdienām nezinām, kāda ir bijuši šī instrumenta senākā spēles maniere, jo šis komponistu izraudzītais koklēšanas ceļš diezgan stipri atšķīrās no senajām tradīcijām. Bet to tradīciju bija iespēja saglabāt vienam vienīgam Alsungas koklētājam, kurš, būdams jauns puisis, bija iemācījies šo kokles spēles seno manieri. Veidojās mūsu folkloras kustība ar folkloras kopu “Skandinieki”, kurā bija iespēja atkal iepazīties ar šo senāko kokles spēles veidu un mācīties. Jāteic, ka tas ir ļoti vienkāršs veids, tāpēc atkal kokles spēlēšana kļuvusi par modes lietu. Skolotāji uzskata, ka to var iemācīties gandrīz jebkurš, kuram ir tāda vēlēšanās,” stāsta I.Pumpurs.
Pieaugot prasībām pēc skaļuma, melodijas apjoma Latvijā parādījās jauni mūzikas instrumenti. Caurspēlējamā cītara pēc vācu aizgūto instrumentu parauga radās 19.gs beigās Ziemeļvidzemē. To spēlēja gan mājās, gan ballītēs. Pogu cītara radusies Vācijā 19.gs. 80.gados ar mērķi, lai cilvēkiem būtu vieglāk muzicēt mājas apstākļos. Latviešu meistari to pārveidojuši pa savam, padarot to krietni lielāku, skaļāku un skanīgāku. Kad par modes instrumentu kļuva mandolīna, tā nonāca arī Latvijā un iepatikās - to ir ļoti viegli spēlēt. 20.gs sākumā tā parādījās ansambļos, bet modes vilnis bija 30.-40.gados, kad veidojās lielie mandolīnu orķestri. Dūru cītara Latvijā krietni uzlabota, tiek spēlēta daudzos folkloras ansambļos. Base ir mazāka par kontrabasu, bet lielāka par čellu. Trīs stīgu pilnīgi pietiek, lai spēlētu tautas mūziku. 19.gs. 20.gados radīti plēšu instrumenti, lai radītu jaunu tembru ērģelēm. Mūsdienu populārā mūzika bez sitamajiem instrumentiem vispār nav iedomājama, bet izrādās, ka latviešu mūzikā tie nav nemaz tik svarīgi bijuši Vidzemē, kur kapelā pietika ar cītaru, vijoli un basi. Taču latgaliešu tradīcijās reizē ar Pēterburgas ermoņikām ir saglabājusies ļoti savdabīga mazo bundziņu jeb bubina spēles tehnika.
Kad instrumenti dzirdēti un to vēsture uzzināta, I.Pumpurs aicina tos apskatīt: “Drīkst arī pieskarties, šis nav tāds muzejs, kur sit pa pirkstiem.” Viņš piebilst, ja nu kādam bēniņos stāv kāds rets nevajadzīgs mūzikas instruments vai ir senas muzikantu fotogrāfijas, tad muzejs par to priecātos.
Vēl “Skaņumāja” piedāvā ikvienam apgūt un papildināt tautas instrumentu spēles prasmes, veic instrumentu remontu, izgatavo jaunus gan pēc senajiem paraugiem, gan modernizētiem dizainiem. Tā ir arī sagatavojusi Nemateriālā kultūras mantojuma Nacionālajam vērtību sarakstam caurspēlējamās cītaras, Ieviņa un Pēterburgas ermoņiku, mazo bundziņu (bubyna) un dūru cītaras aprakstus, līdz ar to uzņemoties atbildību par šo tradīciju uzturēšanu un nodošanu tālāk.

+ 11

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ogres novads: Latvieši vienmēr ir muzicējuši

Kategorijas