Mājmācība – radoša un bez šabloniem

2021. gada 19. oktobris 00:00

550

Četru bērnu mamma gulbeniete Ineta Sidorova-Raga ir viena no retajām mājmācību mammām Gulbenes novadā. Kad pandēmijas laikā tika piedzīvots pirmais attālinātais mācīšanās posms, Ineta atrada atbildi sev uz jautājumu, kā viņa patiesībā grib virzīt savu bērnu izglītību un kādas attiecības ar tiem piedzīvot. Vecākais dēls tobrīd mācījās 1. klasē Gulbenes Valdorfa pamatskolā.
– Toreiz man viena gudra skolotāja iedrošināja ļauties vairāk savām sajūtām. Kā mamma vadot attālināto mācību procesu, pieņēmu, ka man vajag atskaitīties par padarīto. Kaut kas sanāca un kaut kas ne, bija stress. Tas vienā brīdī pat slikti ietekmēja manas attiecības ar dēlu. Pienāca vasara, skola piedzīvoja reorganizāciju, un es sapratu, ko patiešām vēlos. Nonācu līdz mājmācības idejai. Protams, bija iekšēji iesēts šis priekšstats, ka mājskološana ir tikai īpašajiem bērniņiem. Pētīju angļu valodas resursos. Ieraudzīju, cik iziešana ārpus skolas standarta rāmjiem var būt aizraujoša un kā tā bērnam var atklāt citu pasauli. Es to noteicu kā eksperimentu uz vienu gadu. Vīrs arī tam piekrita. Arī mūsu meita, kurai nu jau ir 14 gadi, ar interesi sāka šo procesu vērot. Tā kā viņai ir mans raksturs un ļoti svarīga komunikācija ar citiem, viņa palika savā skolā un nu jau iet 8. klasē. Viņa zina, ja kaut kas skolā nepatiks, viņa drīkst pāriet uz tālmācību. Latvijā mājmācībā vecāki savus bērnus var mācīt līdz 6.klasei, tālāk bērniem jāizvēlas vai nu parastā skola, vai tālmācība.
– Kāds ir jūsu dienas ritms mājmācībā?
– Oficiāli esam reģistrēti Rīgas Pārdaugavas Valdorfskolā kā mājmācību ģimene. Man ir 3. klases un 1. klases programma. Jaunākajam dēlam ir četri gadiņi. Man tiek atsūtīts plāns, kas ir jāzina pirmklasniekam un kas jāapgūst jau 3. klasē. Mēs mācāmies pēc Valdorfpedagoģijas principiem. Man tie ļoti patīk, jo tā ir cilvēkmācība, kur ļoti liela nozīme ir cilvēka sajūtām un dzīves posmiem. Visus priekšmetus sadalu pa dienām. Ir jāapgūst latviešu valoda, matemātika, krievu un angļu valoda, mājturība, gleznošana un zīmēšana. Vienīgi mūzikā mums ir privātskolotājs. Mācību vide mums ir gan mājās, gan manā darbistabā, gan ejam arī ārā. Mājskološanā process notiek savā tempā, ko nosaka mans bērns un es. Es neiespringstu par kaut kādiem standartiem un skolām. Mana galvenā ideja – lai bērns uzaugtu laimīgs un lai viņam nebūtu jāpiedzīvo kaut kāda neveselīgā konkurence. Tā kā esmu radoša personība, man nepatīk stingra disciplīna. Arī tādi cilvēki pasaulē ir vajadzīgi! Ja pēkšņi man jābrauc pulksten trijos uz Rīgu, es varu visu pārplānot un par to nepārdzīvoju. Varu droši teikt, ka ikdiena kopā ar vīru un četriem bērniem galīgi nav rutīnai līdzīga. Vienīgais, par ko es iestājos, ir pasaku laiks. Man bērnībā viena no vecmāmiņām pirms gulētiešanas stāstīja pasakas, un es šo labo bērnības sajūtu pārnesu saviem bērniem. Es stāstu pasakas no galvas, jo, pirmkārt, gaisma traucē iemigt un vēl – pasakās varu iepīt to, ko gribu pateikt bērniem. Pat ja viņi burtiski nesaprot domu, caur zemapziņu tā tiek nodota. Kā zinām, zemapziņa sāk strādāt naktīs. Pasakas vienmēr ir ar jēgu. Mums arī visiem ir viens mērķis – dzīvot labāk, laimīgāk, bet kāds to nesasniedz, cits nobīstas, cits baidās iet pāri šķēršļiem. Es cilvēku sajūtas izspēlēju caur stāstu par bumbiņām. Man jau vīrs saka, ka man būs jāraksta pasaku grāmata. To es droši vien pietaupīšu savām vecumdienām. Pasakās ir milzīgs spēks!
– Redzu te uz galda dažāda lieluma graudiņus.
– Tas ir manam septiņgadniekam, viņš iet 1.klasītē. Es viņu nespiežu lasīt, viņš burtiņus izzīmē, nevis vienkārši raksta līniju burtnīcā. Te viņi paši darbojas, izdomā, kurus burtiņus grib izzīmēt. Citreiz mums no šiem graudiņiem top gleznas, izlasot ārā lielākos no mazākajiem. Te blakus stāv vairākas tēta izgrieztās koka ripiņas, uz kurām ir cipariņi. Man viss nāk caur tādu kā eksperimentu konkrētā brīdī, kurā sajūtu ideju. Daudz ko bērni iemācās caur spēli.
– Vai bija vēl kādi priekšstati, ko tev nācās sevī salauzt un pēc tam varbūt skaidrot citām mammām?
– Mājskološana nav skolas sistēmas, programmas un standartu ienešana mājās. Mums nav atzīmju, kļūdas netiek norādītas, bet bērns tiek virzīts pašam saskatīt, vai teikumā ir visas garumzīmes saliktas, kādai pieturzīmei vajadzētu būt beigās. Tas ir tas process, ko parastajā skolā fiziski nevar izdarīt, jo klasē ir ļoti daudz bērnu. Savā tempā bērns pats nonāk pie atbildes. Es neesmu pret parastajām skolām, jo tai sistēmai ir jābūt kā iespējai, tomēr es kā mamma varu izvēlēties, ko vēlos iedot savam bērnam. Arī mācot es visu laiku palieku saviem bērniem viņu mamma. Bērni visu laiku mani uztver kā mammu, un, manuprāt, tas ir pareizi. Lielākā kļūda ir tad, ja es pārslēgtos uz citu lomu, jo tad bērniem uzreiz būtu stress. Lielākais kompliments un iedrošinājums bija, kad bērns pajautāja, kā es varu visu ko tik interesanti vienmēr izdomāt.
– Kā tu panāc to, ka bērni klausa un mācās, pat ja varbūt negribas tajā brīdī?
– Es skolā mācījos tāpēc, ka mamma man lika to darīt. Pirmos gadus es biju ar viduvējām sekmēm un tikai lielākajās klasēs mani ieinteresēja pašai mācīties. Sapratu, ka es saviem bērniem negribu spiest. Es viņus iesaistu, un tad nemanot plūdeni pāreju uz to, kas varbūt mazāk patīk. Manam dēlam sākumā nepatika lasīt. Iedomājos viņam iedot “Bībeles stāstus”, kurā ir skaistas bildītes, ko var aplūkot pirms stāsta izlasīšanas. Ja ir kopā krāsas un teksts, tad bērnam uztvert vieglāk. Šī eksperimentēšana notiek visu laiku.
– Vai esi saskārusies ar citu izteiktām bažām, ka mājas bērni ir mazāk komunikabli?
– Radiniekiem ir bijuši šie jautājumi, arī mans tētis ir uztraucies tieši par šo socializēšanos, jo esam taču skolās gājuši un, ja vajadzēja, esam kāvušies un tā savu vietu atraduši. Arī man bija sākumā uzskats, ka mājskološanā ir bērniņi, kuriem ir īpašas vajadzības. Tomēr tā nav. Mums ir nācies piedzīvot, ka mūsu bērnus salīdzina ar citiem citu skolu bērniem, izrādās, ka mums ir mierīgāki bērni. Reiz es izlasīju vienu Amerikas pētījumu, kurā piedalījās divas bērnu grupas. Vienā mājmācības bērni un otrā – skolas. Abām grupām bija dots uzdevums, un beigās skolas grupas bērniem bija vairāk konfliktu, stresa un zemāki rezultāti, jo viņi ikdienā bija mācījušies visu laiku tik sevi pierādīt un nemācēja savā starpā vienoties. Un tieši mājmācības bērni savā tempā visu mierīgi atrisināja bez nevienas konfliktsituācijas. Arī es ticu, ka maniem bērniem nav savā starpā jācīnās par vecāku uzmanību, bet vienkārši ir jāattīstās savā ritmā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mājmācība – radoša un bez šabloniem

Kategorijas