Dzirkstele.lv ARHĪVS

Uz "Dzirksteli" - ar stāstiem par eņģeļiem

Diāna Odumiņa

2008. gada 17. jūnijs 18:50

841
Uz "Dzirksteli" - ar stāstiem par eņģeļiem

Viņa atnāca uz "Dzirksteles" redakciju ar saviem eņģeļu stāstiem. Marta ir pensionāre no Tirzas, kas izgājusi Sibīriju un pēc izsūtījuma atgriezusies mājās. Pieredze viņai liek ticēt Dievam, eņģeļiem. Viņa ir luterāne, atzīst ticības spēku un Dieva sodu. Ticība ir palīdzējusi dzīvot un saglabāt pašcieņu. "Atceros, Sibīrijā 1951.gada rudenī mums pievienojās no izsūtītās poļu, ukraiņu, lietuviešu ģimenes. Vienā barakā ierādīja, kur dzīvot, bet mums bija vieta, kur nolikt solu un lūgt Dievu," stāsta Marta, kas allaž ticējusi savam sargeņģelim...

Kapsētā naudu nemeklē!

 

Tas notika pirms 30 gadiem Tirzas kapsētā. Gāju pa taciņu un zemē atradu kapeikas. Salasīju tās. Bija aptuveni rublis. Nebija man apģērbam kabatu, tāpēc salasītās kapeikas turēju rokā. Taču drīz vien man plaukstu sāka tā kā dedzināt, kā karsēt. Paskatos: plaukstas āda ir apsārtusi. Sapratu, ka labi nav. Tālab visas kapeikas pa ceļam noliku uz soliņa. Gāju tālāk. Drīz vien sūrkstēšana un karsēšana plaukstā rimās. Arī āda bija atkal parastajā nokrāsā. Tā nu taisnība tolaik bija ļaudīm, kas teica, ka drošāk ir kaut ko pacelt un uz mājām aiznest no kolhoza, tikai nemūžam no kapsētas. Ar kapsētu izsenis saista maģiskas darbības. Varbūt kapeikas bija nolādētas...

 

Ja nauda zemē uzieta kaut kur citur ārpus kapsētas, tad var pacelt un nekas ļauns nenotiks. Es reiz pat trīs rubļus esmu atradusi.

 

Sarkanā eņģeļa atriebe

 

20.gadsimta sešdesmito gadu sākumā Tirzā netālu no kapsētas un upes veidoja dziļurbumu. To darbu veica aptuveni 10 strādnieku. Starp viņiem bija arī kāds lietuviešu tautības cilvēks. Viņš pēc rakstura bija bravūrīgs. Kājām ejot uz darbu vai no darba, viņam bija jādodas cauri kapsētai. Bija jāiet garām kapam, kur uz postamenta stāvēja balts eņģelis. Tas lietuvietis, iespējams, antikrists būdams, bija nikns. Viņš šķendējās, ko tas eņģelītis tur balts rēgojoties. Solījās pārkrāsot viņu sarkanu. Tā arī izdarīja. Tajā pašā naktī lietuvieti mocīja nelaba jušana. Esot licies, ka viņu nospiež gluži vai tonna smaguma. Nav varējis ne kustēt, ne kādu palīgā pasaukt. Domājis, ka gals ir klāt. Arī otrā rītā vīrietis juties slikti, it kā būtu dauzīts. Bijis bez spēka. Tirzā cilvēki teica, ka tas viņam ir Dieva sods par to, ka eņģelīti sarkanu nokrāsojis. Lietuvietis nosolījies, ka savu mūžu neko tādu vairs nedarīs, kas ir vērsts pret cilvēku ticību.

 

Krietnu laiku eņģelītis kapsētā vēl rēgojās sarkans, bet laika gaitā atkal kļuva balts. Kā tas notika, to neviens nezina.

 

Krucifiksu tomēr nenogāza

 

Padomju gados Varakļānu pusē divi komjaunieši sarunājuši aizvākt krucifiksus ceļmalās. Sāka ar vienu, kas komjaunieša mājai tuvumā. Nolīguši traktoristu, kas piebrauca un apmeta trosi krucifiksam, lai vilktu prom. Traktorists bijis iereibis, gājis uz kabīni. Bet te piepeši pa ceļu braukusi pretī automašīna, kas aizķēra traktoristu, vilka līdzi. Beidzās ar to, ka šis uz vietas bija beigts. Komjaunietis, kas malā stāvējis un to visu redzējis, teicis, ka tagad sācis ticēt, ka pasaulē tomēr ir kāds lielāks spēks, kas valda pār cilvēkiem un notikumiem. Nosolījies vairs negrēkot pret ticību.