Ne vienmēr cilvēkam pietiek ar izrunāšanos

2013. gada 27. augusts 00:00

Psihoterapija palīdz atbrīvoties no “veciem grābekļiem”, kas mētājas ierastajās taciņās un par sevi atgādina, arvien sāpīgi iebelžot pa pieri, teica kāda mana paziņa. Cits apveltīts ar draugiem, kas palīdz ne sliktāk par psihoterapeitu, citam paveicas ar drosmi atzīt, ka pats vairs galā netiek un visa dzīve pamazām “iet tūtē”. Ir psihoterapijas metodes, kad cilvēks runā ar terapeitu aci pret aci, bet kādam efektīvāka varētu būt grupu terapija. Viena no tās metodēm ir psihodrāma – psihe, dvēsele darbībā. “Domām, izjūtām liek klāt darbību un tās izspēlē uz āru. Izspēlē gan savu lomu noteiktā situācijā, gan citu tajā iesaistīto personu lomas, kas ļauj paskatīties ar citu redzes leņķi,” teic psihodrāmas speciāliste Indra Nārķe.
Izspēlēt sevi un savu lomu, ļaut, lai to dara cits, apgūt spontanitāti un attīstīt radošo spēju potenciālu – tāds ir psihodrāmas uzdevums. Tāpat kā bērns apgūst lomas spēlējoties, arī pieaugušais ar psihodrāmu var mēģināt tikt skaidrībā ar savām lomām, kas nereti nonāk pretrunās, zūd, mainās, bet katra piespiež dzīvot atbilstoši tai. Atrast harmonisku kompromisu ne vienmēr var, tikai izrunājoties.

Bez nosodījuma
Grupu terapijai ir savi likumi, uzreiz brīdina I. Nārķe. Visvairāk cilvēkus satrauc savu problēmu “publiskošana”, taču viss, kas notiek grupā, ko tur stāsta, dzird vai pārrunā, tur arī paliek. Nevienam nepiederošam to nedrīkst atstāstīt. Sadarbība balstās uz savstarpēju solidaritāti neatkarīgi no iemesla, kāpēc cilvēks izvēlējies apmeklēt grupu nodarbības. Reizēm cilvēks izvēlas apmeklēt grupu, taču nespēj runāt par savām problēmām. Tad tās var izspēlēt, atainot – rotaļas moments nenoniecina problēmas svarīgumu, bet ļauj kļūt brīvākam, radošākam. Spēles moments nosacītā spēles telpā un robežās ļauj objektīvāk izvērtēt situāciju, kamēr dzīvē nereti uzreiz “nostrādā” nosodījums, aizvainojums, sabiedrības priekšstati. Darbošanās palīdz atgūt elastību ne tikai ķermenim, bet arī prātam, savukārt dvēselei – dzīvīgumu. Ne visi spēj sevi iztēloties kāda cita vietā, ja vien uz to netiek mudināti.
“Ja ir augsts trauksmes līmenis, cilvēks biežāk izvēlas ierastus risinājumus pat tad, ja tie ir kļūdaini un nepalīdz. Trenējot spēju aizstāvēt savas intereses, iemācās labāk izmantot savus slēptos resursus, attīsta spontanitāti – spēju veidot adekvātu reakciju jaunās situācijās, nevis reaģēt arvien pa vecam, jo formāli situācija ir līdzīga. Jāatrod risinājums, lai pagātne netraucē veidot nākotni,” skaidro psihoterapeite, atgādinot, ka spontanitāte un impulsivitāte nav viens un tas pats – pēdējais vairāk līdzinās haotiskai lēkāšanai pa karstu pannu, reaģējot uz impulsiem. Spontanitāte ir spēja izvērtēt situāciju ārpus traucējošiem aizspriedumiem un negatīvas pieredzes.

Pasoļot cita kurpēs
Pašlaik I. Nārķe vada grupu nodarbības labdarības fondā “Agape”. Galvenā tēma – uzticēšanās un nodevība. “Var meklēt grēkāžus apkārt, bet var paskatīties, ko pats var mainīt. Nevajag “iesprūst” arvien citu vainīgo meklēšanā un kļūt par mūžīgo upuri.”
Psihoterapeits Viesturs Rudzītis grāmatā “Bendes meitiņa un viņas tēvs” min trīs iemeslus vainīgā meklēšanas principam, ko praktizē cilvēks, paredzot sev upura lomu. Vispirms jau kaut ko saliekot pa plauktiņiem – izskaidrojot vai diagnosticējot –, cilvēks garīgi sakārtojas, kas jau rada iekšēja miera un drošības izjūtu. “Pat ja diagnoze ir nepareiza un iegūtais miers nepilnīgs, tas tomēr ir labāks nekā garīgs haoss,” raksta V. Rudzītis.
Otrs iemesls ir psiholoģiskā aizsardzība – mūs šķietami atvieglo lapsenes nosišana pēc tam, kad tā iedzēlusi, jo sitot vājinās mūsu kontakts ar savām sāpēm. Trešais – vainojot citu, cilvēks atrod jēgu sava iekšējā konflikta risināšanai – “ja viņš izjustu tās pašas sāpes, ko izjutu es, sāktu saprast, ko man nodarījis”. Tam, kurš sevi uzskata par upuri, raksturīga arī “pasaules lāpīšana” – viņš nepieļauj iespēju, ka pasaules vietā vieglāk būtu lāpīt pašam sevi – viņam nav pieredzes, kā efektīvi palīdzēt sev pašam, bet ir pieredze, kā citi var palīdzēt viņam un kā viņš var palīdzēt citiem. Arī tas var būt solis pretī atlabšanai.

Paši meklē risinājumus
Par savu garīgo veselību katrs pats vai tuvinieki ir nomodā, taču nereti tiek aizmirsta “kolektīvā veselība”, piemēram, darbavietā, izglītības vai kādā citā iestādē.
Viena no metodēm, ko izstrādājis psihodrāmas izveidotājs Jakobs Levi Moreno, ir sociometrija, kas ļauj saprast, kā veidojas mikroklimats konkrētajā vidē, kādas attiecības ir starp iesaistītajiem cilvēkiem, un ieskicēt risinājumus, lai pašsajūta uzlabotos. Anketēšana ļauj noteikt patiesās attiecības starp kolēģiem, noteikt vēlmes un vajadzības, bet iegūtās zināšanas izmantot darba ražīguma kāpumam.
Sociometrija pēta sociālās lomas un to mijiedarbību; līdzīgi kā sociodrāmas; uzmanības lokā ir kāda sociāla problēma un grupā iesaistīti cilvēki, kuri ar problēmu saistīti dažādos līmeņos. Piemēram, ja tā ir vardarbīga skolas vide, grupā ir gan jaunāko, gan vecāko klašu skolēni, vecāki, skolotāji. Princips ir līdzīgs – vispirms katrs dalās savā pieredzē, uzklausa citus par viņu pieredzi, izspēlē savu un citu grupu lomas, izsaka cerības, vēlmes un variantus, kā arī meklē veidus, kā sadzīvot.

Viena no leģendām vēsta: kad psihodrāmas pamatlicējs Jakobs Levi Moreno (1889-1974) vēl bija tikai sešus gadus vecs, kādu dienu viņš spēlējies ar kaimiņu bērniem un nolēmuši spēlēt eņģeļus. “Kurš būs Dievs?” “Es,” atsaucies Jakobs un salicis uz galda krēslus citu uz cita.
“Es varu lidot,” sacījis “Dievs” un krizdams salauzis roku. Atsaucoties uz šo leģendu, psihodrāmu reizēm dēvē par kritušo eņģeļu terapiju.

Padomi radoša risinājuma meklējumam

◆ Maini vidi, kurā tu pārdomā problēmas risinājumus – uz galda, zem galda, pirtī, uzkāpjot kokā, rāpojot. Ļauj ķermeņa izjūtām palīdzēt prātam. (Garīga izsīkuma profilaksei nepieciešama pietiekama fiziskā slodze, kas gādās par pilnvērtīgu miegu un atpūtu.)
◆ Iztēlojies, ka esi kāds cits, kuram šī problēma jāatrisina, kādi būtu viņa resursi un risinājumi – jaunāks, vecāks, iemīlējies, apvainojies uz visu pasauli, dusmīgs.
◆ Ja, gaidot kādu notikumu, ceļu pie risinājuma kavē trauksme, iztēlojies, ka tas jau ir noticis.
◆ Izlasi Viestura Rudzīša grāmatu “Bendes meitiņa un viņas tēvs”. Psihoterapeits V. Rudzītis ir viens no pirmajiem psihodrāmas praktiķiem Latvijā, pievērsies atkarības problēmām. Ir arī blogs “www.viestursrudzitis.lv”.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ne vienmēr cilvēkam pietiek ar izrunāšanos

Kategorijas